LIVE RIGA : LIVE RīGA

LIVE RIGA : Look Riga, Work Riga, Feel Riga, Stay Riga

BETSKIS PAR RĪGU


Šad un tad dzirdēti viedokļi par Rīgu kā pilsētu bez identitātes. Novembrī Rīgā uz pāris dienām viesojās Ārons Betskis, kurš savus arhitektūras vēsturnieka iespaidus aprakstījis blogā. Betska atzinums par Rīgas raksturu, iespējams, skaidro arī mūsdienu latviešu arhitektu aizraušanos ar fasādēm.

Rīgā nav nekā izcili augsta. Tas ir gan burtiskā nozīmē, gan arī attiecinot uz arhitektūru. Ir daži vidēja augstuma biroju un viesnīcu torņi, tiklab padomju laika, kā arī drusku jaunāki «retro», kas slejas pāri pilsētai, un Pētera un Jāņa baznīcu smailes, kas uzrunā ticīgos, taču gandrīz neviena no celtnēm nepārsniedz astoņu stāvu augstumu. Pateicoties viendabīgumam, Latvijas nelielā galvaspilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma vietu sarakstā, taču šī vienveidība neļauj uztvert pilsētas kontūras. Kalnu vai pakalnu neieskauta, atvirzījusies no plašās Daugavas ietekas, pilsēta savu raksturu gūst fasādēs, un tās ir eklektiskas, lai neteiktu vairāk. Es nezinu nevienu citu pilsētu, kas apvienotu tādu materiālu, kompozīciju un stilu daudzveidību katrā kvartālā un katrā ielā kā Rīga.

Nav šaubu, ka Rīgas daudzveidība sakņojas šīs Hanzas pilsētas eklektiskajā pagātnē — Rīga ir bijusi Krievijas, Vācijas, Polijas, Zviedrijas un Dānijas pakļautībā, un tikai divreiz tā ir bijusi neatkarīga, otrreiz atgūstot neatkarību pavisam nesen, pēc Padomju Savienības sabrukuma. Brīžiem dažu neoklasicisma stila fasāžu tumši rozā un dzeltenās nokrāsas rada asociācijas ar Stokholmu, citā ielā koka mājas atgādina Somijas vai Norvēģijas apbūvi, bet Mākslas akadēmijas skulpturālās ķieģeļu fasādes atsauc atmiņā vācu un dāņu neogotikas ekspresīvo pārmērību. Rīga sniedz lielisku ieskatu iepriekšējo gadsimtu arhitektūras vēsturē.

Pilsētas lielākais ieguldījums arhitektūras vēsturē ir atrodams jūgendstila rajonā, jo īpaši Mihaila Eizenšteina — ievērojamā kinorežisora Sergeja Eizenšteina tēva — darbos. Alberta ielas rajonā būvēto ēku pasūtītāji galvenokārt bija ebreji. Šo ēku fasādes ir tik bagātīgi dekorētas, ka logailas pazūd ornamentālo motīvu dažādībā, pilastri ir paslēpušies aiz ģeometrisku formu un ziedu rakstu kompozīcijām. Vispārsteidzošākās šajās fasādes ir sieviešu maskas – tās skatās plati ieplestām acīm un kliedzienā pavērtām mutēm, to matu šķipsnas ir savijušās ar dzegām un kapiteļiem, un mēs varam vienīgi nojaust, ko tās grib pavēstīt, nedzirdami vaimanājot, iesprostotas šajā ornamentālajā pasakā, aiz kuras patvērušies samērā tumši dzīvoklīši.

Tā vien šķiet, ka kopš šī ornamentālās plastikas uzplaukuma mūra ēku fasādēs Rīgā nekas daudz vairāk nav noticis, ja neskaita dažas tīri pieņemamas racionālās formās veidotas fasādes. Pilsēta tiek atjaunota un kopumā atstāj ļoti labu iespaidu — vismaz centrā. Tikai viena būve — emigrācijas astoņdesmitgadnieka Gunāra Birkerta projektētā jaunā nacionālās bibliotēkas ēka, kas atgādina stikla kalnu no latviešu tautas pasakām – izjauc šo raibo viendabīgumu. Pēc vairākām projekta «iesaldēšanām» un izmaksu samazinājumiem, šobrīd Daugavas pretējā krastā notiek būvdarbi, un nākotne rādīs, kādu iespaidu celtne atstās uz pilsētas arhitektūru kopumā. Pašlaik tā atgādina dīvainu svešzemju zvēru, kas atrodas nepareizā vietā, neīstajā laikā.

Runājot par šīm dekorētajām kastēm, mani visvairāk pārsteidza tas, cik ļoti cilvēkiem patīk šeit dzīvot. Pēc lekcijas arhitektūras fakultātē es vaicāju studentiem, vai kāds no viņiem vēlētos mācīties, dzīvot un strādāt ārzemēs. Gandrīz neviens neizteica šādu vēlmi. Pēc tam viens no studentiem sacīja: «Ir jāstrādā vietā, kur esi dzimis, tikai šo vietu tu spēj saprast», un pārējie tam vienbalsīgi piekrita. Pieredzējuši neskaitāmas ietekmes, viņi vēlas radīt paši savu vidi. Bet kāda ir vienveidīgu daudzdzīvokļu namu fasādes nākotne? To es nezinu un neesmu pārliecināts, ka to zina arī latvieši, kam vaicāju. Pieļauju, ka tīru eklektiku un fasāžu arhitektūras izkopšanu ir iespējams uzskatīt par veidu, kā radīt harmonisku raksturu vietai, kas mēģina sevi definēt. Protams, uzskats, ka ir jāprojektē, ņemot vērā vietas identitāti, ir slavējams, bet kādu iedvesmu var smelties vietā, kas raksturu gūst, aizņemoties no citiem? Varbūt tas ir modelis, pēc kura drīz attīstīsies visas mūsu pilsētas, un varbūt tieši šāda arhitektūra, kas koncentrējas uz ārējo apvalku, varētu sniegt mums vajadzīgās atbildes. Bet kāds izskatītos patiesi globāls vietējas formas ietērps? Daugavas krastos es vēl neguvu atbildes uz šiem jautājumiem. Līdzīgi kā citas pilsētas, kas pamodušās no padomju stagnācijas, Rīga gan gaida princi baltā zirgā, taču pagaidām vēl tīri labi jūtas savā vardes ādā.

Teksts: Aaron Betsky, Facades along the Baltic

Foto: Andris Barbans

Advertisements

Filed under: Jaunumi, ,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Twitter Updates

Populārākie klikšķi

  • Neviens

Top Rated

Flickr Photos

LIVE RIGA

LIVE RIGA LIVE RIGA LIVE RĪGA

RSS Nezināma barotne

  • An error has occurred; the feed is probably down. Try again later.
%d bloggers like this: